Uz augšu!

Jā, tieši tur mums tagad ir jāskatās tajos brīžos, kad iedomājamies un stāstam par savu Sandru.  Šis ir mūsu stāsts par VIŅU – par mums visiem kopīgo un katram tik ļoti īpašo cilvēku, kurš spēja ikkatrā no mums saskatīt brīnumu, ar ko lepoties. Tās bija viņas dzīves kvalitātes – spēja redzēt cilvēkos vairāk par redzamo, priecāties par otra veiksmi, kā arī absolūtā mīlestība uz mūziku un darbu tajā ....  Mēs varam būt laimīgi, ka mūsu dzīves trajektorijas kādu brīdi bija savijušās kopā ar Sandras dzīves ceļu un ka mums bija iespēja viņas gaismā redzēt lietas, mīlēt mūziku un sajust dzīves notikumus “ar garšu”.

Kad runājam par SAVU SANDRU, ikkatrā stāstā mums gribas silti un mīlestībā smaidīt, jo tieši tā Sandra darīja, kad vērsās pie ikviena no mums – kā mīļa MAMMA, kā tuvs DRAUGS!

Pavisam īsi pieskaroties Sandras biogrāfijai, varam teikt – Sandra bija talantīga mūziķe, kura daudzus gadus dziedāja Gido Kokara vadītajā korī “Daile”, Imanta Kokara kamerkorī “Ave Sol”, bet kuras sirds piederēja kamerkorim “Muklājs”. 23 gadus viņa ar milzīgu atdevi un mīlestību vadīja MUKLĀJU, esot ar to kopā mēģinājumos, koncertos, konkursos un izbraukumos un ikkatrā dienā, ko koris dzīvoja. Viņas mūžs aprāvās pēkšņi 2012.gada vasaras nogalē, atstājot aiz sevis iemītas pēdas, pa kurām tagad mēs mācāmies staigāt.

Biogrāfiskie dati šoreiz lai paliek otrā plānā, jo cilvēks dzīvo tik ilgi, cik ilgi stāsti un leģendas par viņu tiek nodotas no paaudzes uz paaudzi. Par Sandru mums ir ko stāstīt, un stāsti ir krāšņi! Lai šis stāstu kamolītis ripo no viena stāstnieka pie otra, jo MUKLĀJS IR ĢIMENE, kurā katram ir savs sakāmais:

 

ESMERALDA BĒRTULE

“Sandra bija starp maniem vislabākajiem draugiem, ar kuriem kopā ir piedzīvoti fantastiski laimīgi brīži. Un kā draugu koris tapa arī "Muklājs": Sandra un Didzis uzaicināja dziedāt savus draugus, kuri atveda draugu draugus. Ne balss, ne muzikālā dzirde nebija svarīgi - jauno dziedātāju uzņemšanai būtisks bija tikai viens priekšnoteikums: "Galvenais, ka cilvēks labs". Jo dziedāt taču Sandra varēja iemācīt jebkuram! Kora profesionalitāte nekad netika vērtēta augstāk par cilvēciskajām attiecībām, un tā bija "Muklāja" īpašā atšķirības zīme. Bet īsti draugi viens otru atbalsta līdz galam, un atbilde Sandras fenomenālajai pašatdevei bija maksimāla dziedātāju atdeve no savas puses. Šīs unikālās mijiedarbības rezultāts bija "Muklāja" uzvara 1993. gada Dziesmu svētku karos tikai 5 gadus pēc kora pirmās sezonas, kurā pat visvienkāršākās 4-balsīgas tautasdziesmas apguve prasīja vismaz mēnesi.

"Koris ir diriģenta spogulis", teica Sandra, un Sandras spogulis mēs arī bijām: ne vienmēr gludi un perfekti, bet īsti un patiesi līdz galam itin visā: gan uz skatuves, gan pēckoncerta trakulībās. Mūsu radošajam lidojumam un izdomai nebija robežu, tāpat kā nebija robežu Sandras arvien jaunajām iecerēm attiecībā uz kora programmām un plāniem. Nekāds mēģinājumos pavadītais stundu skaits mūs nespēja nogurdināt tā, lai pēc tam mēs katrs aizsteigtos savās darīšanās. Kopīgas izklaides sekoja mēģinājumiem pat nedēļas dienās, bet nedēļas nogalēs pārtapa vairākdienu akcijās. "Muklājs" mums nebija vienkārši koris, tas bija mūsu dzīvesveids. Tomēr vairāk par visu mūs vienoja apziņa, ka mirklī, kad atkal būsim nostājušies uz skatuves un Sandra pacels rokas savā kontrolējošajā žestā, mums visiem kopā vēlreiz tiks dāvāta iespēja piedzīvot to vienreizējo sajūtu, ko sniedz saskaršanās ar mūzikas radīšanas brīnumu.

Turpinot mīlēt Sandru,

Vienkārši Eša.”

 

ARTIS BĒRTULIS

“Kad 1990.g. decembra sākumā Jānītis (Latvels) mani atveda uz "Muklāja" koncertu Anglikāņu baznīcā, es sapratu, ka nekad agrāk neesmu tik skaistu dziedāšanu dzirdējis. Paldies Sandrai par uzdrīkstēšanos mani uzņemt kora tenoros! (Sandrai noklausīšanās nevarēja būt nekas ļoti patīkams. Man gan patika uzdziedāt!) Tā "Muklājs" kļuva par manu dzīvi, ģimeni, draugu kopu un vienīgo vaļasprieku uz nākamajiem 10 gadiem. Ar "Muklāju" mēs  sagaidījām Latvijas uzņemšanu ANO, kad 1991.g. septembrī ar koncertiem (un Padomju pasēm) bijām Vācijā.  Īpašs Sandrai un mums visiem bija 1993.gads, kad galaktiski neticamā kārtā "Muklājs" uzvarēja kora karos. Vēl tagad atceros (neticamu, kā pa mākoņiem) kolektīvo dziedājumu zem Sandras logiem Āgenskalnā, vēstot viņai par iekļūšanu superfinālā. Un vēl nozīmīgāka tajā gadā bija Jurģa pievienošanās "Muklāja" ģimenei. Ģimenei, kuras ass un polārzvaigzne bija Sandra. Sandra ar bezgalīgo mīlestību, sirsnīgo draudzību, un ārkārtējo darba ētiku. Klasiķis arī par Sandru varētu teikt: "viņa darīja darbu tā, it kā kalpotu Dievam!" Tā arī bija - Sandra kalpoja Mūzikas Dievam. Ne tikai kalpoja. Viņa spoži dzirksteļoja, dedzināja un ... sadedzināja sevi. Arī šodien – jau pēc 26! gadiem es esmu pateicīgs Liktenim, kas man deva iespēju saklausīt mūziku tieši Sandras dzirdējumā un būt mūzikā kopā ar Sandru viņas perfektā (un prasīgā) diriģentes žesta vadībā. Pateicoties "Muklājam", man ir mani labākie draugi un mana ģimene. Un manas atmiņas par Sandru.”

 

EVITA ZĀLĪTE

“Sandra bija un ir manā sirdī cilvēks, par kuru esmu bezgalīgi  pateicīga liktenim. Viņas personības  spēks bija gan Dieva dāvana, gan krusts, un katrs cilvēks, mūziķis, kurš nonāca viņas tuvumā varēja tikai mācīties nesavtīgi mīlēt, no sirds strādāt un patiesi kalpot mūzikai, kas bija viņas lielais aicinājums.”

 

DIDZIS KAULIŅŠ

“Sandra - enerģijas lādiņš radošumam un darboties gribai! Viņa lieliski sastādīja programmas un juta koncerta stīgu. Prata iedrošināt arī savus kolēģus. Viņai bija ļoti labas attiecības ar visiem kora dalībniekiem. Sandra bija kora dvēsele.”

 

JĀNIS KOKINS

„Manuprāt, mēs bijām ļoti labi kolēģi- muzikālie draugi, kuriem, starp citu, arī muzikālā gaume biežāk sakrita nekā nē. Tādēļ bija viegli izvēlēties repertuāru Muklājam. Atceros, ka dažas vasaras brīvās dienas pavadījām tumšā bibliotēkā meklējot un iesakot viens otram dažādus jaundarbus. Arī ciemojoties pie viņas mājās un uzkožot gardos viņas paštaisītos cepumus un siermaizītes, smalki esam aprunājuši gan kora tuvākos un tālākos plānus, piemērotākos konkursus, sastāvus u.c. svarīgas un arī nesvarīgas lietas. Tikai pēc Sandras aiziešanas arī īpaši novērtēju viņas padomus un ieteikumus gan profesionālajā, gan privātajā dzīvē. Toreiz likās, ka tā tāda spriedelēšana un sava uzskata uzspiešana...

Protams, bijušas arī domstarpības, taču, manuprāt, tajās dzima liela daļa patiesības un vērtības, kas nepieciešama korim. Tas, ko ir devusi viņa ar savu redzējumu, milzīgo pieredzi gan dziedot daudzos kolektīvos, gan arī iegūstot papildus izglītību, un maniem eksperimentiem un jauninājumiem, šķiet, ka "Muklājam" devusi auglīgu sēklu kora attīstībā. Un vēl, lai gan kopā bijām teju 10 gadus kā kolēģi, liekas, ka daudz kas palika arī mūsu starpā neizrunāts...”

 

DITA LĀCE

„Kad pirmo reizi ieraudzīju Sandru ienākot mēģinājumu zālē, man no izbrīna iepletās acis: Ļoti spilgta personība, kas piepildīja visu telpu. Viņa piesaistīja uzmanību.

Sandra radīja tādu piederības sajūtu līdzīgi kā ģimenē, bet ar ļoti lielu brīvību un sajūtu, ka Tu vari atgriezties.

Kad Sandra diriģēja, tas bija kā skatīties uz gleznu, kas top. Sandra arī spēja iedrošināt izdarīt to, kas sākumā likās neiespējami.”

 

INGA PEKŠA

„Skatoties kā Sandra strādā mēģinājumos, smēlos iedvesmu savam darbam ar bērniem. Sandra vienmēr pozitīvi novērtēja vokālos sasniegumus.”

 

EVIJA MARTUKĀNE

“Sandra vispirms man bija draugs, ne tikai diriģente korī. Draugs, kurš man iemācīja mīlēt kormūziku, jo ne velti te esmu iestigusi nu jau gandrīz desmit gadus. Un iemācīja, ka mūzikā jātiecas uz maksimālu perfektumu, ka gan korim, gan koristiem ik pa laikam vajadzīgs izaicinājums, lai visi kopā apzinātos jaunas robežas. Iemācīja izmēģināt ko neparastu, un mēģināt nodziedāt to, ko citi saka, ka koris nevarēs. Sandra bija arī draugs, ar ko mēs abas mēdzām kārtīgi "uzplēsties", ka villna gāja pa gaisu! :) Vismaz pāris reizes esmu zvērējusi, ka pēc kārtējās "villnas" kāju Muklājā nesperšu!. Tomēr visgaišākajā piemiņā man paliks tie mūsu kopējie vakari Āgenskalnā, Sandras dzīvoklī, kad pēc garšīgām vakariņām (Sandra labi gatavoja) risinājām garas, dzīvesgudras sarunas. Man liekas, ka mēs visi - koristi - esam tādām neredzamām nītīm sieti. Paldies, Mātei, par šo ģimeni :)”

 

DACE EISAKA

Sandra, sev vien raksturīgā veidā, man "iemācīja mūzikas saprašanu".

 

SANDA RIEKSTA

“Sandra, pirmkārt, lika man pašai noticēt manai balsij. Pirms 10 gadiem, atnākot uz noklausīšanos, liels bija mans pārsteigums, kad pirmajā mēģinājumā viņa mani ierindoja 1.soprānos. Līdz tam parasti biju dziedājusi altu partijas, jo to visur vairāk vajadzēja. Kopš pievienošanās Muklājam 1.soprāns ir mana balss, un par to varu pateikties Sandrai.

Otrkārt, Sandra paplašinājusi manu muzikālo apvārsni. Ar viņu iepazīti dažādi komponisti, daudzveidīga mūzika. Kur tad vēl ekskluzīvā amatieru kora iespēja reizi sezonā koncertēt Latvijas lielākajā dievnamā Rīgas Domā, turklāt vēl Doma ērģeļu pavadījumā.

Visbeidzot Sandra bijusi kā vēl viena mamma ikvienam muklājietim. Neuzkrītoši, bet līdzdzīvoja mūsu ģimenes dzīvēm, zināja visu par koristu bērniem, manējo t.sk. Mēs paši mēdzām teikt, ka viņai ir divi bērni – Jurģis un Muklājs. Viņa man ir devusi piederības sajūtu lielai un foršai saimei. Viņa par mums vienmēr turējusi rūpi kā mīļa un gādīga mamma. Tāda viņa vienmēr paliks manā atmiņā.”

 

KASPARS BINDARS

“Tātad - Sandra un Muklājs - divi nešķirami jēdzieni, līdz brīdim kamēr 2012. gada vasaras beigās notika nelabojamais un neatgriezeniskais...

Paldies - to Sandra mācēja pateikt pa īstam. Vienmēr pēc koncerta vai konkursa uzstāšanās viņa mūs visus sasauca kopā un teica - Muklāja zelta balsis... It kā jau sīkums un vārdi, taču tas deva kolosālu enerģiju un motivāciju dziedāt vēl skaistāk. Vēl skaistāk??? - arī tas tika bieži jautāts, saņemot Sandras lielo Paldies. Un atbilde bija - mēs varam dziedāt vēl skaistāk. Un turpinām to darīt! Paldies Sandrai par to.”

 

INGA DIDRIHSONE

Sandra – cilvēks ar milzīgu mūzikas mīlestību, cieņu pret saviem dziedātājiem, kura ticēja katram no mums un visiem kopā, ka tieši Tu un tikai Tu un ikkatrs no mums var un spēj nodziedāt visu, ko diriģente ir iecerējusi.

 

INESE LUSTE

Man ir virkne dziesmu, kas saistās tieši ar Sandru. Piemēram, "Māte saule", "Minjona", "Lauztās priedes", "Dāvida dziesma". To interpretācija tik ļoti ir iegūlusies manā atmiņa un sirdī, ka joprojām tās mēdzu dziedāt it kā pēc Sandras rokas. Es atceros daudzās uzstāšanās reizes, kad Sandra kā diriģente mums deva tik lielu emocionālo lādiņu, kas iedrošināja un atraisīja kori muzicēt un parādīt augstu māksiniecisko sniegumu. Šī enerģijas apmaiņa arī nodrošināja to, ka: "Koncertā būs!"

 

EDMUNDS VĪTOLIŅŠ

Domāju, ka Sandrai galvenokārt bija svarīgi tie cilvēki, kas ir ap viņu un tā savstarpējo attiecību ķīmija, caur kuru viņa prata no cilvēkiem, kuriem nav gandrīz nekādu iemaņu, bet ir vēlēšanās, panākt augstas klases rezultātu. Viņai bija laba mūzikas gaume un lieliska izpratne, kas notiek mūzikas apritē. Pateicoties augstajām kvalitātes prasībām, kuras viņa centās noturēt, cik vien spēki to atļāva, Muklājs bija tāds, kāds tas bija. Viņa burtiski atdeva mums sevi visu. Ja viņai būtu bijis vairāk egoisma, tā visa nebūtu. Tā bija milzīga pašatdeve. Man pietrūkst viņas acu, kas kvēloja otrā pusē klavierēm.

 

ILZE DILĀNE

"Muklāju" nu jau 18 gadus saucu par savu kori - un tas lielā mēra pateicoties Sandrai. Sandra parādīja un iemācīja, ka var dziedāt daudz niansētāk un smalkāk, ka var pārkāpt tradicionāli pieņemto. "Sandras smalkumi", "jušana ar pirkstu galiņiem", ārkārtīgās darbaspējas un ticība saviem dziedātājiem - lietas, kas raksturoja muzicēšanu pie Sandras. Esmu atklājusi arī neparastu mūzikas pasauli, īpaši dziedot lielās formas Doma baznīcā ar ērģelēm.

 

MARIONA BALTKALNE

Domājot par Sandru, es vienmēr atceros enerģisku, kolorītu un mūziku mīlošu cilvēku, kas ar savu entuziasmu spējis aizraut līdzi daudzus citus. Vēlos uzsvērt - mūziku mīlošu, jo Sandrai pats galvenais bijusi mīlestība un dziļa izpratne par mūziku un mākslu kopumā, nevis skaļa publicitāte. Šo izpratni un mīlestību viņa vienmēr centusies nodot arī sev apkārt esošajiem cilvēkiem, īpaši kora dziedātājiem. Es to ļoti izjutu, ienākot "Muklāja" kolektīvā. Teju visus skolas gadus pirms tam biju pavadījusi, dziedot gan meiteņu koros, gan lielā jauktajā korī, bet izjūtas "Muklājā" bija citas, ko lielā mērā veicināja Sandra. Neliels kolektīvs, kas uzliek lielu pienākuma un atbildības sajūtu attiecībā pret pārējiem dziedātājiem, izaicinājumi muzikālā materiāla ziņā, brīnisķīgas kora tradīcijas, kuras ikviens jaunpienācējs drīz uztver kā pašsaprotamas. Gan es, gan citi jaunpienācēji ļoti izjutām to, ka momentāni tikām iesaistīti it visā, kas attiecās uz kora dzīvi, - gan mēģinājumos, gan konkursos ārzemēs, skatēs un citās aktivitātēs.

Sandra "Muklājam" ir mācījusi nebaidīties no grūtībām un izaicinājumiem. Uzdrīkstēties strādāt ar sarežģītiem skaņdarbiem, startēt liela mēroga konkursos, uzstādīt augstu latiņu un būt sava ceļa gājējiem. Arī tad, ja sākotnēji muzikālais materiāls licies grūti uztverams, mēģinājumu laikā Sandra ar savu lielo mūzikas mīlestību veicinājusi par to izpratni, tādējādi pēc skatēm vai konkursiem esam jutušies bagātāki gan emocionāli, gan intelektuāli par to, ka paplašināts redzesloks mūzikas pasaulē. Ļoti būtiska Sandras īpašība - pozitīvisms un vieglums arī paaugstināta stresa apstākļos. Dažas minūtes pirms iziešanas uz skatuves konkursos vai skatēs, kad ir skaidrs, ka vairs neko labāk izdarīt nevaram, Sandra spējusi pasmaidīt, mudinot dziedātājus baudīt procesu par spīti tehniskām nepilnībām.

Tieši pateicoties Sandrai es sevī sajutu pastiprinātu vēlmi iedziļināties jautājumos par balsi, tās veidošanos, attīstīšanu un izkopšanu. Un viennozīmīgi apzinos, ka nevienam citam korim nespētu tik ļoti justies piederīga kā "Muklājam" - maģiskais akacis parāvis sev līdzi uz visiem laikiem arī mani!

 

Stāstnieku kamolīti satina Ilze Plūme (“Muklāja” dziedātāja kopš 2004.gada).

Veidots ar Mozello - labo mājas lapu ģeneratoru.

 .